Mandžūrijas riekstkoks. Valrieksts. Sēklas. Rieksti. Juglans mandshurica
Riekstkokam ir iegareni vai olveida augļi jeb rieksti – ar smailu galiņu, mataini un lipīgi. Mandžūrijas riekstkoks ir ziemcietīgs – iztur pat 45 grādu salu, apsalstot tikai ļoti bargās ziemās, lai gan vēlajās salnās tam var ciest jaunās lapas un ziedi.
Mandžūrijas riekstkoks ir ļoti izturīgs pret aukstumu un spēj izturēt salu līdz -45 ° C.
Ārēji Mandžūrijas valrieksts ir diezgan ievērojams. Koka vainags ir izplests un nedaudz atgādina bumbu. Mizas krāsa ir gandrīz tumši pelēka, bet dzinumu nokrāsa ir brūna. Dabiskos apstākļos pieaugušo kultūras pārstāvju augstums var sasniegt 30 m, un dzīves ilgums ir augsts – līdz 300 gadiem. Tajā pašā laikā koka aktīvā augšana turpinās tikai līdz 80-90 gadiem, pēc tam process palēninās.
Savvaļā riekstkoks aug Tālajos Austrumos, Amūras lejtecē, Mandžūrijas ziemeļu daļā, galvenokārt upju ieleju sanesumos un krastos, piekalnēs, pārsvarā jauktos lapu koku mežos, kaut arī labi sadzīvo ar priedēm un citiem skujkokiem. Dabā tam patīk mitras, auglīgas augsnes. Parasti aug pa vienam vai nelielās grupās.
Mandžūrijas riekstkoks ir vasarzaļš koks ar pārkarenu, lietussargam līdzīgu vainagu un spēcīgiem zariem. Tam ir dekoratīva tumši pelēka vai gandrīz melna, dziļi izvagota miza.
Lapas ir garas un platas, ar 9–19 iegarenām, elipses veida, zāģzobainām lapiņām; jaunās no abām pusēm ir stipri matainas, vēlāk apakšpusē tām veidojas daudzi rudi pelēki dziedzerīši un zvaigžņveida matiņi. Zied lapu plaukšanas laikā. Vīrišķās 10–30 cm garās cilindriskās spurdzes ir ārkārtīgi dekoratīvas. Sievišķie ziedi kārtoti pa 3–10 matainās ziedkopās. Rieksts ir 4,5–6,5 cm garš, nobriest un kļūst ēdams septembra beigās, oktobrī.
Koks aug ļoti ātri, sāk ziedēt jau 6–8 gadu vecumā un ražo daudz riekstu.
Dažādas riekstkoka daļas lieto arī medicīnā, piemēram, ar svaigajām lapām ārstē furunkulozi, liekot tās pie brūcēm; no zaļajiem augļiem (riekstiem, kad tie vēl nav pilnībā nogatavojušies, parasti – jūnijā) vāra ļoti gardu, turklāt ārstniecisku ievārījumu.
Riekstkoks labi attīra gaisu no putekļiem, jo satur baktericīdo vielu juglonu, kam piemīt joda smarža, tāpēc piemērots pilsētas dārziem, vai tām teritorijām, kas atrodas intensīvu ceļu tuvumā. Riekstkoka lapu izdalītie fitoncīdi arī atbaida kaitēkļus, piemēram, odus; arī šā iemesla dēļ riekstkoks ir labs sabiedrotais dārza atpūtas zonā, pluss vēl arī dod ēnu, līdz ar to ar laiku to var izmantot kā dabiski veidoyu lapeni.
Riekstkokam patīk mitrums, tāpēc pirmajā gadā augsni jācenšas uzturēt mitru; jālaista 2–3 reizes mēnesī, otrā trešā gadā vasarā pietiks ar reizi mēnesī. Pēc apliešanas augsne jāuzirdina, jāizravē nezāles, jāmulčē. Ceturtajā gadā koks uzziedēs un jau var ražot.
Jaunus kokus vēlams pabarot ar fosfora–kālija minerālmēslojumu: to dara reizi veģetācijas laikā, vislabāk – augļu formēšanās periodā (jūnijā). Riekstkokam patiks, ja mēslojumam pievienos glāzi koksnes pelnu, kas nepieciešami kultūras normālai attīstībai. Katru gadu ap koku vajadzētu arī uzrakt apdobi lapotnes platībā. Pieauguši koki iztur neilgu sausumu vai īslaicīgu sakņu sistēmas applūdinājumu. Ja koku pareizi kopj, tas praktiski neslimo un nepakļaujas kaitēkļu uzbrukumam.
Mandžūrijas riekstkoku no sēklām audzēt ir viegli. Riekstus rudenī var iestādīt podiņā, nedaudz pasekot līdzi augsnes mitrumam, un pavasarī jau priecēs pirmie asniņi. Riekstkoku var sēt arī pavasarī, taču ir jāseko līdzi ausnes mitrumam.
Iepakojumā riksti 3 gb.